Mani sauc Jānis Pipars, man ir 36 gadi, viena sieva, divi bērni, spēlēju tenisu un patīk ceļot. Par to, ka veselība ir jākopj, biju spiest aizdomāties jau 1989 gadā. Biju viens no pirmajiem, „laimīgajiem”, kurš tika prom uz „rietumiem”. Maskavā samainīju 30 rubļus pret 50 dolāriem un devos uz Beļģiju naudu pelnīt, kā riteņbraucējs. Pēc 3 st. Lidojuma nokļuvu zemē, kur piens stāv uz galda un nerūgst, maize nesakalst un nepelē, dārzeņi nebojājas, ēdiens tikai jāuzsilda mikroviļņu krāsni utt. Šodien jau paši ziniet kā tas ir, bet pie tik straujām pārmaiņām cilvēka organisms nespēj pielāgoties. Visa komanda, pirmās divas nedēļas, mocījāmies ar caureju. Vēlāk jau aklimatizējāmies un dzīve sāka ieiet normālās sliedēs, bet rezultāts bija tāds, ka pēc trīs gadu „naudas pelnīšanas” biju tā izvārdzis, ka nolēmu doties mājās un padzīvot pa laukiem, pasēņot, sienu pagrābt, makšķerēt un sauļoties.
Mājās jau bija sācies „skrējiens pēc MILJONA” un es tam skrēju līdzi, kā jau mēs visi. No rīta sausās brokastis, pusdienās sabiedriskā ēdināšana (man bija paveicies, Teikā ir laba vieta Origāno, viņiem izdodas savus svaigos salātus ātri pārdot un ēdiens ir maksimāli svaigs), vakarā pēc darba kaut ko iegrauzu. Draudzība, kāzas, mazi bērni, vajag savu jumtu virs galvas, naudu izklaidēm utt. Biju iedzīvojies hroniskā nogurumā, tas izpaudās tādā „ir jau labi” dzīvesveidā. Tad no Latvijas Olimpiskās Vienības dakteriem uzzināju par FitLine. Trīs nedēļu laikā atcerējos, ka man patīk dejot, sportot, pasēdēt ar draugiem, mācīties, ceļot un dzīve ir „prieks” nevis „pienākums”. Pēkšņi 24 stundas kļuva par maz, jo tik daudz vajag paspēt šodien izdarīt. Pa vienpadsmit gadiem nezinu ko nozīmē būt slimam vai „ir jau labi” statuss. Es esmu par aktīvu un veselīgu dzīves veidu un kā ar Tevi?
Ar sveicieniem,
Jānis Pipars.
Mājās jau bija sācies „skrējiens pēc MILJONA” un es tam skrēju līdzi, kā jau mēs visi. No rīta sausās brokastis, pusdienās sabiedriskā ēdināšana (man bija paveicies, Teikā ir laba vieta Origāno, viņiem izdodas savus svaigos salātus ātri pārdot un ēdiens ir maksimāli svaigs), vakarā pēc darba kaut ko iegrauzu. Draudzība, kāzas, mazi bērni, vajag savu jumtu virs galvas, naudu izklaidēm utt. Biju iedzīvojies hroniskā nogurumā, tas izpaudās tādā „ir jau labi” dzīvesveidā. Tad no Latvijas Olimpiskās Vienības dakteriem uzzināju par FitLine. Trīs nedēļu laikā atcerējos, ka man patīk dejot, sportot, pasēdēt ar draugiem, mācīties, ceļot un dzīve ir „prieks” nevis „pienākums”. Pēkšņi 24 stundas kļuva par maz, jo tik daudz vajag paspēt šodien izdarīt. Pa vienpadsmit gadiem nezinu ko nozīmē būt slimam vai „ir jau labi” statuss. Es esmu par aktīvu un veselīgu dzīves veidu un kā ar Tevi?
Ar sveicieniem,
Jānis Pipars.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru