Skābju -bāzu pamats asinīs palīdz labāk izprast problēmas.
Ķermenī vielmaiņas procesu ietvaros , kā reakciju produkti rodas skābes. Par skābēm sauc ķīmiskus savienojumus, kas spēj nodot H+ jonus, savukārt par bāzēm – tādus savienojumus, kas spēj uzņemt H+ jonus. Jo vairāk H+ joni atrodas šķīdumā, jo skābāks tas ir. Jo mazāk tajā ir H+ joni, jo bāziskāks ir šķīdums.
Skāba vai bāziska šķīduma mērvienība ir PH-līmenis. Tas var būt robežās no 0 līdz 14. Skāba šķīduma PH-līmenis ir mazāks par 7 (piemēram, kuņģa sulas PH-līmenis ir 1,8 ). Neitrāla šķīduma (piemēram, tīrs ūdens, asiņu PH-līmenis ir 7,37 līdz 7,43) PH-līmenis ir sākot no 7. Bāziska šķīduma PH-līmenis ir lielāks nekā 7 (piemēram, tievās zarnas sekrēts – 8,4).
Starp skābēm, kas parādās, kā šūnu vielmaiņas galaprodukti, kā skaitliski pirmā jāmin ogļskābe (H2CO3). Tā rodas, ja oglekļa dioksīds (CO2) kā šūnu elpošanas galaprodukts tiek izšķīdināts ūdenī. Plaušās šis process ar enzīmu palīdzību var tikt atcelts un gāzveidīgais CO2 var tikt nodots ar elpojamo gaisu. Citas vielmaiņas procesā radušās skābes, piemēram, sērpaskābe, pienskābe, fosforskābe, caur nierēm var izdalīties tikai šķīduma veidā.
Asins PH-līmenis, pastāvīgās skābās vielmaiņas produktu dēļ, satur veselu rindu nemainīgu, regulējošu mehānismu. Šī konstante ir svarīgs priekšnosacījums ķermeņa šūnās notiekošajām regulētajām vielmaiņām, jo enzīmi, kas piedalās vielmaiņas procesos, savā aktivitātē ir ļoti atkarīgi no PH-līmeņa. Izmaiņas PH-līmenī var, no fizioloģiskās puses, dažādā stipri pakāpē kaitēt dažiem enzīmiem. Tā kā katra vielmaiņas posma katalīzē piedalās viens specifisks enzīms, šī procesa traucējumiem var sekot neskaitāmas konsekvences.
Pie regulējošajiem mehānismiem, kas piedalās nemainīga asins PH-līmeņa uzturēšanā, jāpieskaita asinīs esošā bufersistēma (piemēram, ogļskābes-bikarbonāta bufer- un hemoglobīna bufersistēma). Tā veido ķīmiskus savienojumus, kas pēc esošā reakcijas partnera var nodot vai uzņemts H+ jonus. Skābā šķīdumā tie reaģē kā bāzes, tas nozīmē, tie uzņemH+ jonus un bāziskā šķīdumā kā skābes, tas nozīmē, tie nodod H+ jonus. Ar šo īpašo spēju tie var iedarboties uz PH-līmeņa svārstībām.
Arī elpošanai ir būtiska loma skābju kompensācijā, jo, ieelpojot oglekļa dioksīdu, ar ogļskābes-bikarbonāta sistēmas palīdzību tiek sasaistīti H+ joni un atdalīti no vielmaiņas procesa. Elpošana rūpējas par to, lai oglekļa dioksīda nodošana neietekmē organisma esošās skābes noslodzi.
Kā trešais asins PH-līmeni regulējošais mehānisms jāmin nieru darbība. Nieres urīna veidā izvada liekos H+ jonus. H+ joni pēc savienošanās ar NH3 un H2PO4 gala urīnā nonāk NH4+ un H2PO4- formā vai arī kā brīvie H+ joni, pie kam vienlaicīgi atpakaļ uzsūcās HCO3. Nieres var izšķiroši ietekmēt Skābju-bāzu līmeni, lai gan šis regulēšanas mehānisms ir būtiski lēnāks nekā tas, kas notiek caur elpošanu.
Paaugstināta Skābju vai bāzu sablīvēšanās var novest pie patoloģiskiem nosacījumiem, tad aprakstītie mehānismi nepalīdzēs noturēt nemainīgu PH-līmeni.
Par skābēm runā, ja asins PH-līmenis ir zem 7,37. Savukārt, bāzēm raksturīgs PH-līmenis > 7,43. Abi stāvokļi ir saistīti ar pamatīgiem šūnu vielmaiņas traucējumiem un ekstrēmā gadījumā var beigties ar nāvi.
Papildus informāciju atradīsiet http://www.fit.lv sadaļā kvalitāte / zinātniskais simpozijs
