Latviešu dzīve ārzemēs – sūra, salda un izaicinājumiem bagāta!
Savos dzīves iespaidos dalījās: Baiba Krauze (Irijā), kura šobrīd vada uzņēmumu PM International
Kad pirms pāris gadiem es atbraucu uz mājām Latvijā un satiku dažus senus paziņas, bija tāds laiks ar izveidojušos negatīvu noskaņojumu vai pat nosodījumu pret tiem, kuri savulaik bija izbraukuši no Latvijas. Daži pat mēģināja ieteikt atrast darbu tepat Latvijā. Man radās jautājumi, no kurienes rodas šādi aizspriedumi un vai tiešām tas ir īstais risinājums problēmām? Vai aizspriedumi vienkārši nav veids, kā mēs izvairāmies meklēt risinājumus paši savām problēmām vai arī cenšamies tās ignorēt? Es gribu dalīties savā dzīves skatījumā un pieredzē par to, ko man iemācīja astoņi, Īrijā pavadīti, gadi. Kā arī es vēlos atspoguļot to, kā nonācu līdz sava biznesa uzsākšanai. Ar šo stāstu centīšos lauzt stereotipus un iespējams, ka, kādu tas uzmundrinās un varbūt pat iedvesmos atrast savu vietu dzīvē un sekot saviem sapņiem. Īrijā nokļuvu pateicoties savai māsai, kura man palīdzēja nokārtot darba vīzu uz gadu darbam kādā veikalā. No darba Latvijā biju aizgājusi un arī negribēju ņemt kredītu studijām, kur pat nebija īstas pārliecības par izglītošanos Latvijā. Liepājā bija tikai pedagoģiskā augstskola un uz Rīgu doties bija pārāk sarežģīti un pārsniedza manus līdzekļus un faktiskās iespējas. Atklāti runājot, man arī negribējās stāties augstskolā un veltīt neskaitāmos gadus tam, lai iegūtu diplomu. Es devu priekšroku svešvalodu prasmju uzlabošanai angliski runājošā valstī. Iepriekš gadu biju pavadījusi Vācijā un Zviedrijā. Kad atbraucu uz Īriju, iespaids pat nebija nekas līdzīgs tam, ko biju gaidījusi, un patiesībā gribējās tūlīt pat braukt atpakaļ. Nebija ne miņas no Eiropas ierastā dzīves līmeņa - skaistām mājām, tīrām ielām, sakoptiem un labi ģērbtiem cilvēkiem (kopš tā laika daudz kas ir mainījies un Dublinas centrs ir pilnīgi atjaunots un modernizēts, un izskatās neatpazīstami labi). Tomēr izvēle bija izdarīta un atpakaļceļa nebija - darba vīza bija nokārtota un atlika tikai doties uz priekšu.Otra vilšanās bija darba devēju diskriminējošā attieksme pret viesstrādniekiem. Latvijā, kad strādāju skolā, biju pieradusi pie vienlīdzīgas attieksmes starp darbiniekiem un savstarpēju cieņu. Šī pieredze man bija pilnīgi jauna. Darba stundas bija necilvēcīgi garas un agras, saraustītos laika posmos. Bieži bija tikai viena brīva diena nedēļā, un arī ne jau sestdienā vai svētdienā, bet darba dienā. Iemesls tam bija arī tāds, ka pavāra darbs man padevās ļoti labi, jo man patika gatavot ēst jau no agras bērnības. To darba devēji arī attiecīgi izmantoja. Pēc garās darbadienas man nepietika enerģijas nekam citam, kā tikai pagatavot sev ēst un aiziet gulēt. Alga bija minimāla un sapņi par lielo pelnīšanu un iekrājumu veidošanu palika tikai sapņi. Jāpiebilst, ka dzīves līmenis Dublinā ir viens no dārgākajiem Eiropā.Mans mērķis braucot uz Īriju bija gadu vai divus pastrādāt, sakrāt naudu un tad braukt uz citu valsti, jo man patīk ceļot un būt pārmaiņu procesā. Tomēr realitātē viss notika pilnīgi citādāk un uzturēšanās šajā valstī ievilkās daudz ilgāka nekā sākotnēji biju plānojusi. Pēc pirmajiem pavadītajiem gadiem Īrijā bija radies pietiekoši labs priekšstats par valsti un tās iedzīvotājiem. Man radās mērķi, kurus vienu pēc otra gribējās sasniegt un izveidot ko stabilu tā vietā, lai brauktu atkal uz citu valsti un sāktu visu no jauna.Tā es nomainīju vairākas darbavietas, no katras ko derīgu iemācījos nākošajai, un arī pabeidzu vairākus kursus. Ko jaunu uzsākt mani visvairāk motivēja tas, ka nekad nesanāca „stāvēt uz vietas” un katrs jaunais darbs bija kā labs turpinājums iepriekšējam. Šis nelielais stāsts par astoņiem Dublinā pavadītiem gadiem bija pagājis. Pirmā gada laikā iepazinu Īrijas cilvēkus - viņiem raksturīgās īpašības un dzīvesveidu. Otrā gada laikā iepazinos ar darba meklēšanas realitāti. Uzsāku savu profesionālo darbību dažādu restorānu jomā, kā arī pabeidzu interjera dizaina kursus. Trešajā gadā man jau bija izveidojusies laba pieredze un ilgāku laiku strādāju četrzvaigžņu viesnīcas restorānā. Pabeidzu AutoCad kursus un ceturtajā gadā atradu darbu pie viena labi pazīstama arhitekta. Lai gan darbs bija ļoti interesants, alga bija ievērojami zemāka nekā praktikantiem, un, lai izdzīvotu, vajadzēja strādāt divos darbos vienlaicīgi un bez brīvdienām. Tieši tad pienāca „glābiņš”, kad darba vīzas vairs nevajadzēja un noslēdzās mans grūtākais posms šajā valstī. Ar pirmo datumu, kad vīzu vairs nevajadzēja, iestājos darbā uzņēmumā Hewlett Packard. Datorzināšanas tobrīd man bija diezgan vājas un šī bija ļoti laba iespēja tās apgūt. Zināju, ka man tās nākotnē noteikti būs vajadzīgas. Darbs pamatā bija uz programmu bāzes. Divu gadu laikā ļoti labi iemācījos visas Windows programmas un trikus. Tas mani labi sagatavoja nākošai darbavietai ar Seagate, kur vairāk bija jāstrādā ar to, kas atrodas datoram iekšā, un cietajiem diskiem. Iepazinos arī ar Macintosh programmām. Jāpiebilst, ka Īrijā ļoti augsti tevi vērtē, ja tev ir laba darba pieredze. Man tā sešos gados bija izveidojusies diezgan nopietna un uzņēmumā Seagate darbs man bija kā atalgojums par visiem iepriekš grūti pavadītajiem gadiem. Tas bija mans pirmais darbs ar labu algu un visiem papildus bonusiem.Šeši gadi Īrijā bija darījuši savu un veselība man bija diezgan vāja jau pirms braucu uz Īriju. Lai varētu turpināt strādāt, vajadzēja atrast ko tiešām efektīgu, kas var man palīdzēt tikt uz kājām un izdarīt to iespējami īsā laikā. Kad biju atvaļinājumā, atbraucu uz Latviju. Mana draudzene bija uzzinājusi par Fitline produktiem un to unikālajām īpašībām. Pēc aprakstiem tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs veselības atgūšanai. Pie pirmās iespējas iegādājos atsevišķus produktus Basics, Activize un Restorate. Šiem produktiem uzticējos, jo vācu kvalitāte un perfekcionisms man nebija sveši. Ne velti Vācija ir viena no vadošajām valstīm pasaulē zinātniskajo pētījumu un tehnoloģiju sasniegumos. Jau no pirmās Restorate lietošanas sešu gadu laikā pirmo reizi tiešām labi izgulējos un no rīta jutos labi atpūtusies. No Basics un Activize jau ar pirmo lietošanas dienu sajutu daudz lielāku enerģiju visai dienai. Tai pašā laikā produktiem nebija agresīva iedarbība kā citiem vitamīniem, ko biju izmēģinājusi. Un jūtamie rezultāti saglabājās visas dienas garumā. Beidzot biju atradusi to, ko ilgus gadus biju vēlējusies – labu veselību.Parasti cilvēkiem, tai skaitā arī man, ir grūti saglabāt pašdisciplīnu vai noteiktu režīmu, lai uzlabotu savu veselību. Bieži biju pārtraukusi lietot daudzus vitamīnus, jo jūtamu rezultātu nebija un pēc pāris nedēļām vienkārši par tiem aizmirsu. Kas man patīk Fitline produktos, ka to iedarbība nav ilgi jāgaida un runa ir nevis par nedēļām vai mēnešiem, bet par minūtēm. Ātrie un vēl joprojām jūtamie rezultāti arī ir mana, nu jau 3 gadu lietošanas, disciplīnas pamats. Protams, kā sākumā minēju, ka arī ātrā un jūtamā veselības uzlabošanās īsā laika periodā bija notikusi. Kā jau minēju uzņēmums Seagate mani pamazām sagatavoja sava biznesa uzsākšanai. Man bija iespēja iemācīties veidot un vadīt prezentācijas jauno darbinieku apmācībai. Radās arī pirmās iespējas iepazīstināt kolēģus ar Fitline produkciju un kosmētiku, un sastapt pirmos klientus. Toreiz gan vairāk pirku un iepazinu produktus pati savai lietošanai. Par cik šis darbs atradās 40 minūšu braucienā no Dublinas, tā man bija papildus izdevīga iespēja iemācīties braukt ar mašīnu. Īrijā tajā laikā vēl bija spēkā likuma prakse, kad varēja vadīt automašīnu tikai ar mācību tiesībām tūlīt pēc teorijas nolikšanas. Man arī paveicās, jo draugs ir ļoti labs automašīnas vadītājs un īsā laikā iemācījos braukt ar auto. Gada laikā noliku autovadītāja tiesības un brīvajā laikā varēju sākt braukt un prezentēt Fitline produkciju. Interesanti, ka pēc tiesību nolikšanas arī mainījās vietējā likumdošana, ka viens pats ar mācību tiesībām vairs nevarēja braukt. Liekas, daudzas „durvis” aizvērās tieši pēc tam, kad vēl paspēju šīs iespējas izmantot. Ar katru gadu, lietojot Fitline produktus un Laurent Cristanel Paris kosmētiku, arvien lielāka kļuva mana vēlēšanās strādāt tikai uzņēmumā PM International. Es biju pietiekami gatava izaicinājumam, jo pienācis laiks uzsākt savu uzņēmējdarbību. Šajā laikā es biju pabeigusi kursus, kā arī nāca paziņojums par uzņēmuma Seagate slēgšanu un apstākļi atkal iedrošināja mani strādāt pie savu plānu īstenošanas. Mums izmaksāja pietiekoši lielu kompensāciju, kas mani iedrošināja īstenot savu mērķus.Pēdējā gada laikā par biznesu guvu vēl daudzas jaunas atziņas un pieredzi. Vispirms jau to plānojot, jo praksē viss notiek citādāk un būs daudz kas negaidīts, ko iepriekš neesi paredzējis. Lai arī cik labu un unikālu produkciju tu piedāvā, nekad nebūs tā, ka visi par to būs tādā pašā sajūsmā kā tu pati, jo viņi to vienkārši nepazīst. Šobrīd vairs nepastāv tradicionālais tirgošanās veids, kad cilvēki pērk tad, ja viņiem ko piedāvā. Ir pārāk liels produktu klāsts un pārāk daudz līdzīgi solījumi, kuri bieži vien nepiepildās un vieš vispārēju neuzticību pret jauniem piedāvājumiem. Kā visur dzīvē, arī biznesā ir daudz slikti un varbūt ne tik daudz labi piemēri. Pircēja atbildība ir prast tos atšķirt un uz tiem „neuzķerties”, bet bieži vien praksē tas tā nenotiek, jo cilvēkiem vienkārši nav laika visā iedziļināties. Pārdevējam tad paliek atbildība pārzināt produktus, kas tiem ir unikāls un atšķirīgs un kādas ir to finansiālās priekšrocības, kā arī pirmajā vietā vienmēr likt savu klientu nevis sevi. Zināšanās ir spēks gan par tevis piedāvāto produkciju, gan par tavu potenciālo klientu un viņa interesēm. Cilvēks vienmēr centīsies atrast līdzekļus tam, ko viņš ļoti gribēs iegādāties. Bet, ja tu viņam nepatiesus solījumus dosi, tad atpakaļ pie tevis viņš visticamāk neatgriezīsies.Bizness ir pastāvīga iešana uz priekšu un šķēršļu pārvarēšana, kā arī pastāvīga pielāgošanās apstākļiem, kas visu laiku mainās. Nekad nebūs tā, ka viss ritēs gludi un saskaņā ar mūsu plāniem. Tikai bieži mēs to visu neredzam, jo strādājot kādam citam, kāds cits ar to tiek galā un mēs redzam tikai gala rezultātu. Brīnumi nenotiek, mēs vienkārši „pļaujam to, ko sējam”, un, ja „neko nesējam, tad arī nebūs ko pļaut”. Katra neveiksme iemāca kaut ko derīgu un nebūt nav par iemeslu padoties, pirms esam ko sākuši darīt vai jau esam sasnieguši. Drīzāk tas palīdzēs neatkārtot līdzīgas kļūdas un ar katru reizi kļūt arvien labākiem un profesionālākiem. Arī sportisti daudz laika pavada treniņos, lai sacensībās uzvarētu, un vienkārši neatmet ar roku sportam pēc katra kritiena vai neveiksmes. Daudzi slaveni biznesmeņi ir sākuši no nulles un pirmo gadu vai divus varbūt pārtikuši tikai no „rīsiem”, bet nepadodoties ir sasnieguši savus mērķus. Pateicoties plašajiem interneta resursiem, mums ir daudz lielākas iespējas sākt uzņēmējdarbību ar minimāliem līdzekļiem un bez lielām reklāmām. Un biznesu, kā citas lietas, var iemācīties, tam nav jābūt „asinīs”. Ja esi īstajā nozarē un tev ir unikāla produkcija, tad veiksme un rezultāti ir tavās paša rokās. Pārmaiņas ir labas un no tām nav jābaidās. Biznesā ne visu nosaka finanses, bet tikai to uztur pie „dzīvības” un liek tam pulsēt spēcīgāk. Cik bizness ilgi pastāvēs un būs veiksmīgs, nosakām mēs paši ar to, cik tajā ieguldām savu spēku un talantu un cik tālu esam gatavi pārvarēt šķēršļus, lai tas pastāvīgi augtu un attīstītos. Biznesa uzsākšanai esmu saņēmusi arī neatsveramu palīdzību no Īrijas valsts. Sadarbojos ar valsts institūcijām nodarbinātības jautājumos, kas palīdz jauna biznesa uzsācējiem ar kursiem, semināriem un padomu. Šādai programmai var kvalificēties pēc gada bezdarbnieku pabalsta saņemšanas un šī programma ilgst divus gadus, kad var turpināt saņemt pabalstu un sākt veidot savu biznesu. Programmai, protams, ir jākvalificējas un jābūt vērtīgai biznesa idejai, īpaši šajos ekonomijas apstākļos. Tomēr valsts šajā situācijā ir ļoti pretimnākoša, jo intereses ir abpusējas – mazāk bezdarbnieku, vairāk uzņēmēji un līdz ar to lielāki ienākumi valstij. Pastāv arī iespēja saņemt finansējumu biznesa aprīkojuma un inventāra iegādei, kam ir noteikts limits.Atskatoties atpakaļ uz manu situāciju, Dublinā pavadītie gadi jauki sakrīt pa plauktiņiem. Izglītības ziņā šeit man visvairāk patīk tas, ka var atrast jebko, kas interesē un tas ir „pa kabatai”, un par to pats var samaksāt un nav jāņem kredīts, lai apmaksātu mācības. Protams, visam priekšnoteikums ir valodas prasmes, bez tām iespēju tikpat kā nav. Darba ziņā gribu teikt, ka tagad braukt uz šejiemi un meklēt darbu bez pazīstamiem cilvēkiem un dzīvesvietas neieteiktu, jo tas nav vienkārši. Jārēķinās, ka var sanākt vēl lielāki zaudējumi, nekā pirms atbraukšanas. Darbadevēji priekšroku dod vietējiem t.i., īriem, kuri jau tagad strādā parastos darbus, ko kādreiz bija gatavi darīt tikai viesstrādnieki. Arī ar labām angļu valodas zināšanām ir jārēķinās ar to, ka paies vairāki mēneši, līdz varēs pierast pie īru akcenta un visu saprast. Es labāk ieteiktu izmantot jau esošus kontaktus ārpus Latvijas, kas var palīdzēt ar sava biznesa uzsākšanu vai būtu paši ieinteresēti tajā piedalīties. Tas var būt jebkurš bizness, bet kā piemēru gribu minēt PM International, jo to es pazīstu vislabāk un tas man patīk vislabāk. To var uzsākt jebkurā pasaules valstī un PM Latvia pārstāvji ir pretimnākoši un atvieglojuši šī biznesa uzsākšanu Latvijā dēļ ekonomiskās krīzes. Bieži vien tas, ko meklējam, ir mūsu acu priekšā jau sagatavots un tikai jāsāk tas izmantot.Atceros, kad sabruka Padomju savienība. Toreiz bija tik spēcīgas atmodas jūtas – patriotisms un saliedētība bija gaisā kā ar nazi griežama. Kas mūs tagad kavē no jauna „atmosties” no Eiropas finansiālajām ilūzijām un visiem kopā paveikt ko lielu? Nav jau viegli, bet katrā ziņā ir vieglāk lietas darīt kopā nekā katram atsevišķi. Gribu teikt, ka latviešiem tomēr ir daudz lielākas darbaspējas nekā citiem eiropiešiem kopā saliekot. Varbūt neveiksmīgi mēģinot mainīt cilvēkus ap sevi vai valdību, mēģināsim mainīt savu domāšanu līdzi laikam, kurā dzīvojam, un būsim atvērtāki pret jaunām iespējām. Tad varbūt arī apstākļi mainīsies uz labo pusi un veiksme parādīsies. Ja valdība mums nevar parādīt labu piemēru un palīdzēt, tad varbūt ir laiks viņiem parādīt, ko mēs spējam labāk paveikt ar savu piemēru? Savā veiksmes stāstā īpašu paldies gribu teikt Jānim Piparam par lielo atbalstu un gatavību vienmēr palīdzēt. Tādiem cilvēkiem vajadzētu būt visiem biznesa partneriem un padomdevējiem – atbalstīt kopējās intereses, lai mēs varētu celt gan savu, gan valsts labklājību un nest savu vārdu pasaulē. Ja mēs viens otram palīdzēsim un nesteigsimies ar nevajadzīgu un neproduktīvu kritiku (lūdzu nejaukt ar konstruktīvu un vajadzīgu kritiku), kā arī nemeklēsim iemeslus, kā otru nosodīt vai kā otram „sprunguļus likt riteņos”, kāds parasti ir biznesa stereotips (tas nav ne pret vienu personīgi), bet meklēsim vairāk veidus, kā vienam otru iedrošināt, tad arī situācija ap mums mainīsies un mēs kļūsim stiprāki. Vienmēr jau varam atrast atrunas vai aizbildinājumus, lai ko nedarītu vai nevarētu, bet vairākumu no tiem parasti ir mūsu spēkos mainīt. Ja ko patiešām nespējam, tad noteikti varam atrast kādu, kam ir mums trūkstošais talants vai iespējas. Cilvēks katrs par sevi un savu rīcību nes atbildību. Neviens cits mūs neizglābs kā vien mēs katrs pats sevi, vienalga kurā valstī dzīvojam. Un labāk to saprast agrāk nekā vēlāk. Celsim viens otru un līdz ar to katrs sevi pašu!Vēlreiz uzsvaru, ka jāmēģina atmest stereotips par to, ka ir „slikti”vai „labi”, ka cilvēks izvēlas strādāt vai veidot savu uzņēmumu ārpus Latvijas. To nedrīkst uztvert kā gļēvumu vai nodevību, bet vienkārši tā ir redzesloka paplašināšana un iespēju izmantošana. Atzīmēšu, ka tam, ka es atrodos citā valstī, nemazina manu patriotismu un cieņu pret tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šeit – Latvijā!Mana kontaktinformācija:Baiba Krauzewww.fitlife.iebr /> Mobilais +353(0)86 0778940Epasts: info@fitlife.ie
